abrogare (Konjugation) (Latein)
- zurück zu abrogare
| Infinitive |
|
Infinitiv Präsens |
Infinitiv Perfekt |
Infinitiv Futur |
| Aktiv |
abrogāre |
abrogāvisse |
abrogātūrum, -am, -um esse |
| Passiv |
abrogārī |
abrogātum, -am, -um esse |
abrogātum īrī |
| Partizipien |
|
Präsens Aktiv |
Perfekt Passiv |
Futur Aktiv |
| abrogāns |
abrogātus, -a, -um |
abrogātūrus, -a, -um |
| Gerundium, Gerundivum, Supina |
| Gerundium |
Gerundivum |
Supinum I |
Supinum II |
| abrogandī |
abrogandus, -a, -um |
abrogātum |
abrogātū |
|
Imperativ
| Person |
Präsens |
Futur |
| Aktiv |
Passiv |
Aktiv |
Passiv |
| Sg. 2. Pers. |
abrogā! |
abrogāre! |
abrogātō! |
abrogātor! |
| Sg. 3. Pers. |
|
|
abrogātō! |
abrogātor! |
| Pl. 2. Pers. |
abrogāte! |
abrogāminī! |
abrogātōte! |
|
| Pl. 3. Pers. |
|
|
abrogantō! |
abrogantor! |
|
Indikativ und Konjunktiv
| Präsens |
|
Aktiv |
Passiv |
| Person |
Indikativ |
Konjunktiv |
Indikativ |
Konjunktiv |
| Sg. 1. Pers. |
abrogō |
abrogem |
abrogor |
abroger |
| Sg. 2. Pers. |
abrogās |
abrogēs |
abrogāris |
abrogēris |
| Sg. 3. Pers. |
abrogat |
abroget |
abrogātur |
abrogētur |
| Pl. 1. Pers. |
abrogāmus |
abrogēmus |
abrogāmur |
abrogēmur |
| Pl. 2. Pers. |
abrogātis |
abrogētis |
abrogāminī |
abrogēminī |
| Pl. 3. Pers. |
abrogant |
abrogent |
abrogantur |
abrogentur |
| Text |
| Imperfekt |
|
Aktiv |
Passiv |
| Person |
Indikativ |
Konjunktiv |
Indikativ |
Konjunktiv |
| Sg. 1. Pers. |
abrogābam |
abrogārem |
abrogābar |
abrogārer |
| Sg. 2. Pers. |
abrogābās |
abrogārēs |
abrogābāris |
abrogārēris |
| Sg. 3. Pers. |
abrogābat |
abrogāret |
abrogābātur |
abrogārētur |
| Pl. 1. Pers. |
abrogābāmus |
abrogārēmus |
abrogābāmur |
abrogārēmur |
| Pl. 2. Pers. |
abrogābātis |
abrogārētis |
abrogābāminī |
abrogārēminī |
| Pl. 3. Pers. |
abrogābant |
abrogārent |
abrogābantur |
abrogārentur |
| Text |
| Futur I |
|
Aktiv |
Passiv |
| Person |
Indikativ |
Konjunktiv |
Indikativ |
Konjunktiv |
| Sg. 1. Pers. |
abrogābō |
|
abrogābor |
|
| Sg. 2. Pers. |
abrogābis |
abrogāberis |
| Sg. 3. Pers. |
abrogābit |
abrogābitur |
| Pl. 1. Pers. |
abrogābimus |
abrogābimur |
| Pl. 2. Pers. |
abrogābitis |
abrogābiminī |
| Pl. 3. Pers. |
abrogābunt |
abrogābuntur |
| Text |
| Perfekt |
|
Aktiv |
Passiv |
| Person |
Indikativ |
Konjunktiv |
Indikativ |
Konjunktiv |
| Sg. 1. Pers. |
abrogāvī |
abrogāverim |
abrogātus, -a, -um sum |
abrogātus, -a, -um sim |
| Sg. 2. Pers. |
abrogāvistī |
abrogāveris |
abrogātus, -a, -um es |
abrogātus, -a, -um sīs |
| Sg. 3. Pers. |
abrogāvit |
abrogāverit |
abrogātus, -a, -um est |
abrogātus, -a, -um sit |
| Pl. 1. Pers. |
abrogāvimus |
abrogāverimus |
abrogātī, -ae, -a sumus |
abrogātī, -ae, -a sīmus |
| Pl. 2. Pers. |
abrogāvistis |
abrogāveritis |
abrogātī, -ae, -a estis |
abrogātī, -ae, -a sītis |
| Pl. 3. Pers. |
abrogāvērunt |
abrogāverint |
abrogātī, -ae, -a sunt |
abrogātī, -ae, -a sint |
| Text |
| Plusquamperfekt |
|
Aktiv |
Passiv |
| Person |
Indikativ |
Konjunktiv |
Indikativ |
Konjunktiv |
| Sg. 1. Pers. |
abrogāveram |
abrogāvissem |
abrogātus, -a, -um eram |
abrogātus, -a, -um essem |
| Sg. 2. Pers. |
abrogāverās |
abrogāvissēs |
abrogātus, -a, -um erās |
abrogātus, -a, -um essēs |
| Sg. 3. Pers. |
abrogāverat |
abrogāvisset |
abrogātus, -a, -um erat |
abrogātus, -a, -um esset |
| Pl. 1. Pers. |
abrogāverāmus |
abrogāvissēmus |
abrogātī, -ae, -a erāmus |
abrogātī, -ae, -a essēmus |
| Pl. 2. Pers. |
abrogāverātis |
abrogāvissētis |
abrogātī, -ae, -a erātis |
abrogātī, -ae, -a essētis |
| Pl. 3. Pers. |
abrogāverant |
abrogāvissent |
abrogātī, -ae, -a erant |
abrogātī, -ae, -a essent |
| Text |
| Futur II |
|
Aktiv |
Passiv |
| Person |
Indikativ |
Konjunktiv |
Indikativ |
Konjunktiv |
| Sg. 1. Pers. |
abrogāverō |
|
abrogātus, -a, -um erō |
|
| Sg. 2. Pers. |
abrogāveris |
abrogātus, -a, -um eris |
| Sg. 3. Pers. |
abrogāverit |
abrogātus, -a, -um erit |
| Pl. 1. Pers. |
abrogāverimus |
abrogātī, -ae, -a erimus |
| Pl. 2. Pers. |
abrogāveritis |
abrogātī, -ae, -a eritis |
| Pl. 3. Pers. |
abrogāverint |
abrogātī, -ae, -a erunt |